NEJAUŠĀS SAKRITĪBAS

        Sapņi, vīzijas, intuitīvas nojautas, pārsteidzošas tikšanās … Mēs zvanām draugam, bet viņš tajā brīdī sūta mums īsziņu. Tie ir notikumi, kurus  labi raksturo latviešu sakāmvārds – kā vilku piemin, tā vilks klāt! Šīs un līdzīgas sakritības, visticamāk, atpazīst daudz cilvēku.  Diemžēl - dažkārt tikai pēc tam, kad ir piedzīvoti traģiski notikumi. To sauc par sinhronitāti jeb vienlaicīgumu.

        Sinhronitātes jēdzienu ir ieviesis šveiciešu psihiatrs un psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs. Tās ir sakritības, kurām nav ne loģiska pamatojuma, ne cēloņu, bet ir jēga.  Un par jēgu atbildīga ir bezapziņa. Apzināti izdomāt vai izplānot mēs varam cēloņus un secību. Citiem vārdiem sakot, sinhronitāte ir apziņas dialogs ar garu un dvēseli bez loģiska pamatojuma.

        Pasaules praksē ir zināmi vairāki  sinhronitātes piemēri. 19. gadsimta beigās, kad izgudroja telefonu, vairāki izgudrotāji vienlaikus devās patentēt savu izgudrojumu.  Savukārt Čārlzam Darvinam nepazīstams biologs no Klusā okeāna salām atsūtīja viņa paša teorijas īsu izklāstu. Viņš pats tikko bija gatavojies to vēlreiz pārrakstīt tīrrakstā.

        Savā praksē  esmu saskārusies ar vairākiem sinhronitātes piemēriem, kas joprojām palikuši atmiņā. Pirms 10 gadiem es, uzsākot praksi Cēsīs, ievietoju rajona laikrakstā reklāmu. Tās dienas, kurā ik nedēļu tika publicēta TV programma. Kāda no manām pirmajām klientēm vēlāk izbrīnīta sacīja - nekad nepērkot šo avīzi, bet toreiz nez kāpēc nopirkusi… Nejaušība?  Nez vai tik vienkārši būs.

        Vēl kāds piemērs. Kāda kundze, meklēdama zobārsta kabinetu, sajauca ēkas korpusus un nonāca pie mana kabineta durvīm un pieklauvēja. Vēlāk viņa kļuva par manu Reiki skolnieci. Ir pat gadījies, ka esmu kādai nepazīstamai klientei parādījusies vīzijā.

        Taču sinhronitāti noteikti nevajadzētu vienkāršot. Ja pamanām vienlaicīgumu un neredzam kādu dziļāku saikni, tas nenozīmē, ka tās nav. Savukārt sakritības esamību  saskatot un izvirzot vienkāršotu hipotēzi par to,  varam izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, piemēram,  skaidrojot iespējamo pasaules galu. 

        Garīgā dzīve nav nekas cits kā cilvēka un Visuma sinhronizēšanās.  Tā  cilvēka prātam norāda uz to, ka viņš atrodas šajā procesā. Ikdienā tā izpaužas  paļāvība uz Dievu. 

        Visums mums dod zīmes ik dienas, taču tām ir nozīme tikai tad, ja mēs tam pievēršam uzmanību.  Un, iespējams, tās neievērojot mēs cenšamies izvairīties no atbildības uzņemšanās par savu dzīvi...