Džozefīnes Vollas glezna “Gajas klātbūtne”

MŪŽĪGAIS DZINĒJS – DZĪVĪBAS ENERĢIJA

Dzīvība pati par sevi ir nepārtraukts atjaunošanās un radīšanas cikls.

Dabā nekas nepazūd – enerģija tikai maina savu formu.

Augi, izmantojot saules gaismu, rada sev nepieciešamās barības vielas un izdala skābekli, kas savukārt uztur dzīvniekus un cilvēkus. Un tā šis cikls atkārtojas jau miljoniem gadu.

Citiem vārdiem sakot – Zeme ir mūsu kopīgā māja, kurā viss ir savstarpēji saistīts.

Tā spēj pati sevi dziedēt, pielāgoties un uzturēt līdzsvaru arī pēc lielām krīzēm.

Cilvēka uzdevums būtu nevis šo dzinēju vadīt, bet gan pieslēgties tam un netraucēt dabiskajai plūsmai, lai neizsmeltu savu spēka avotu.

Dzīvības enerģija rada radošo enerģiju.

Dzīvības enerģija ir cilvēka vitalitātes avots.

Tā izpaužas mūsu kustībās un skatienā, idejās un to īstenošanā. Savukārt slimību vai smagu pārdzīvojumu laikā radošās enerģijas spēks var mazināties vai pat tikt “atslēgts”, un atlikušais - novirzīts izdzīvošanai.

Radošums atjauno dzīvības enerģiju.

Radīšanas procesā pazūd laika izjūta, aizmirstas ikdienas rūpes un raizes.

Īstie vārdi un kustības šķietami plūst no iekšienes, un mēs gūstam baudu no procesa arī tad, ja tas ir bijis grūts.

Šādos brīžos mēs ne tikai radām, bet arī sajūtam savu dzīvības spēku.

Savukārt radīšanas prieks palīdz to atjaunot.

Arī piepūle palīdz atjaunot dzīvības enerģiju.

Tā ir piepūle, kas sniedz gandarījumu – pēc smaga pārgājiena vai uzkāpšanas kalnā, pēc sviedriem vaigā gūtas uzvaras sportā, fiziska darba vai vienkārši lielas, apzinātas slodzes.

Ķermenis ir noguris, bet iekšēji virmo spēks un prieks.

Vienkāršiem vārdiem sakot – dzīvības enerģiju atjauno tas, kas liek mūsu acīm mirdzēt un sirdij pukstēt straujāk.

Iespējams, ka tas arī ir mūsu mūžīgais dzinējs.

Saistītie raksti: "Seksualitāte nav tas, ko var redzēt. Seksualitāte ir tas, ko var sajust."